Matthew 22
1 And, answering, Jesus, again, spake in parables unto them, saying: —
Un Jēzus atbildēja un runāja atkal caur līdzībām, uz tiem sacīdams:
2 The kingdom of the heavens hath become like a man, a king, —who made a marriage-feast for his son;
“Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisīja,
3 And sent his servants, to call the invited into the marriage-feast, —and they would not come.
Un izsūtīja savus kalpus, tos viesus aicināt kāzās, bet tie negribēja nākt.
4 Again, sent he other servants, saying—Say to the invited, Lo! my dinner, have I prepared, mine oxen and my fatlings, are slain, —and, all things, are, ready: Come ye into the marriage-feast.
Atkal viņš citus kalpus izsūtīja un sacīja: sakāt tiem viesiem: redzi, mans mielasts ir sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un visas lietas sataisītas; nāciet kāzās.
5 And, they, slighting it, went off, one, indeed, into his own field, and, another, unto his merchandise, —
Bet tie to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits pie savas tirgošanas.
6 And, the rest, securing his servants, ill-treated and slew them.
Bet citi viņa kalpus sagrāba un tos lika smieklā un tos nokāva.
7 And, the king, was provoked to anger, —and, sending his armies, destroyed those murderers, and, their city, set on fire.
Kad tas ķēniņš to dzirdēja, tad viņš tapa dusmīgs un sūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un iededzināja viņu pilsētu.
8 Then, saith he unto his servants—The marriage, indeed, is ready, —but, the invited, were not, worthy;
Tad viņš uz saviem kalpiem sacīja: tās kāzas gan ir sataisītas, bet tie viesi nebija cienīgi.
9 Be going, therefore, into the crossways of the roads, and, as many as ye shall find, call ye into the marriage-feast.
Tāpēc ejat uz lielceļiem un aicinājiet kāzās, kādus jūs atrodat.
10 And those servants, going forth, into the roads, gathered together all whom they found, both bad and good, —and filled was the bride-chamber with guests.
Un tie kalpi izgāja uz tiem ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildījās ar viesiem.
11 But the king, entering to view the guests, saw there a man, who had not put on a wedding-garment, —
Tad tas ķēniņš iegāja, tos viesus aplūkot, un tur ieraudzīja vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs.
12 And saith unto him—Friend! how camest thou in here, not having a wedding-garment? And, he, was put to silence.
Un viņš uz to sacīja: draugs, kā tu šeit esi ienācis, neapģērbies kāzu drēbēs? Bet tas palika kā mēms.
13 Then, the king said unto the ministers, Binding him feet and hands, cast him forth into the darkness, outside: There, shall be wafting and gnashing of teeth.
Tad tas ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: sieniet tam kājas un rokas, ņemiet to un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
14 For, many, are called, but, few, chosen.
Jo daudz aicināti, bet maz izredzēti.”
15 Then, went the Pharisees and took, counsel, that they might ensnare him, in discourse.
Tad tie farizeji nogāja un sarunājās, ka tie Jēzu Viņa valodā savaldzinātu.
16 And they sent forth to him their disciples, with the Herodians, saying, Teacher! we know that, true, thou art, and, the way of God, in truth, dost teach, and it concerneth thee not about anyone, —for thou lookest not unto the face of men:
Un tie sūtīja pie Viņa savus mācekļus ar ķēniņa Hērodus sulaiņiem, kas sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un māci Dieva ceļu patiesīgi, un Tu nebēdā par nevienu: jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.
17 Tell us then, how, to thee, it seemeth? Is it allowable to give tax unto Caesar, or not?
Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai ne?”
18 But Jesus, taking note of their wickedness, said—Why are ye tempting me, hypocrites?
Un Jēzus, viņu blēdību nomanīdams, sacīja: “Jūs viltnieki, kam jūs Mani kārdināt?
19 Shew me the coin appointed for the tax. And, they, brought unto him a denary.
Rādiet Man šurp to nomas naudu.” Un tie Tam rādīja vienu sudraba grasi.
20 And he saith unto them—Whose, is this image and the inscription?
Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un tas virsraksts?”
21 They say—Caesar’s. Then, saith he unto them—Render, therefore, the things of Caesar, unto Caesar, —and, the things of God, unto God.
Tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”
22 And, hearing, they marvelled, —and, leaving him, departed.
Un to dzirdēdami, tie brīnījās, un To pameta un aizgāja.
23 On that day, there came unto him Sadducees, who say, there is, no resurrection—and they questioned him,
Tanī pašā dienā nāca pie Viņa saduceji, kas saka, augšāmcelšanos neesam, un Viņam vaicāja
24 saying—Teacher! Moses, said, If any man die not having children, his brother shall marry his wife, and raise up seed unto his brother.
Sacīdami: “Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas mirst, un tam bērnu nav, tad viņa brālim būs viņa sievu precēt un savam brālim celt dzimumu.
25 Now there were, with us, seven brethren; and, the first, marrying, died, and not having seed, left his wife unto his brother.
Tad nu pie mums bija septiņi brāļi, un tas pirmais apņēma sievu un nomira, un kad tam nebija bērnu, tad tas pameta savu sievu savam brālim.
26 Likewise, the second also, and the third, —unto the seven.
Tā arī otrais un trešais līdz septītam.
27 And, last of all, died, the wife.
Un beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira.
28 In the resurrection, therefore, —Of which of the seven, shall she be wife? For, all, had her.
Tad nu augšāmcelšanās dienā kuram no tiem septiņiem tā sieva piederēs? Jo tie visi viņu bija apņēmuši.”
29 And Jesus answering, said—Ye are deceiving yourselves, knowing neither the Scriptures, nor yet the power of God.
Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs alojaties, neprazdami nedz tos rakstus, nedz Dieva spēku.
30 For, in the resurrection, they neither marry, nor are given in marriage, but, as messengers in the heaven, are they.
Jo augšāmcelšanās laikā tie nedz precēs nedz taps precēti, bet tie būs itin kā Dieva eņģeļi debesīs.
31 But, as touching the resurrection of the dead—Have ye not read what was spoken unto you by God, saying—
Bet vai jūs par miroņu augšāmcelšanos neesat lasījuši, ko Dievs jums ir runājis sacīdams:
32 I, am the God of Abraham, and the God of Isaac, and the God of Jacob?—He is not God, of the dead, but, of the living.
„Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs?“Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs.”
33 And, the multitudes, hearing, were being struck with astonishment at his teaching.
Un kad tie ļaudis to dzirdēja, tad tie iztrūcinājās par Viņa mācību
34 Now, the Pharisees, hearing that he had silenced the Sadducees, were brought together with one accord;
Bet farizeji dzirdējuši, ka Viņš saducejiem muti bija aizbāzis, sapulcējās kopā.
35 and one from among them, a lawyer, proposed a question, putting him to the test:
Un viens no tiem, viens bauslības mācītājs, kārdinādams Tam jautāja un sacīja:
36 Teacher! which commandment, is greatest in the law?
“Mācītāj, kurš tas augstākais bauslis bauslībā?”
37 And, he, said unto him—Thou shalt love the Lord thy God—with all thy heart, and with all thy soul, and with all thy mind:
Bet Jēzus uz to sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīļot no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta.
38 This, is the great and first commandment.
Šis ir tas pirmais un augstākais bauslis.
39 The second, like it, is, this: Thou shalt love thy neighbour as thyself.
Bet tas otrs tam līdz: tev būs savu tuvāku mīļot kā sevi pašu.
40 In these two commandments, all the law, is contained, and the prophets.
Šinīs divējos baušļos karājās visa bauslība un tie pravieši.”
41 Now, the Pharisees having come together, Jesus questioned them, saying—
Kad nu tie farizeji bija sagājuši, Jēzus tiem jautāja
42 How, to you, doth it seem, concerning the Christ? Whose son, is he? They say unto him—David’s.
Un sacīja: “Kas jums šķiet no Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie uz Viņu sacīja: “Dāvida.”
43 He saith unto them—How then doth, David, in spirit, call him, Lord, saying—
Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu,
44 The Lord, hath said unto, my Lord, —Sit thou on my right hand, until I make thy foes thy footstool?
Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.
45 If then, David, calleth him, Lord, How, is he, his son?
Ja nu Dāvids To sauc par Kungu, kā tad Tas viņa Dēls?”
46 And, no one, was able to answer him a word, neither durst anyone, from that day, question him, any more.
Un neviens nezināja Viņam atbildēt neviena vārda un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt.
