Jesajas 41
1 Ciešat Man klusu, salas, un lai tautas ņemas jaunu spēku. Lai tie atnāk, lai nu runā, ejam kopā tiesāties.
Umuknite preda mnom, otoci, nek' novu snagu narodi priberu. Nek' se primaknu i progovore; zajedno pristupimo k sudu.
2 Kas no austruma puses to uzmodinājis, kam taisnība iet līdz, kur viņš staigā? Kas tautas viņa priekšā ir nodevis un darījis, ka viņš valda pār ķēniņiem, un tos devis viņa zobenam kā pīšļus un viņa stopam kā izkaisītas pelavas,
“Tko je podigao s Istoka onog kog ukorak prati Pobjeda? Tko mu izručuje narode i kraljeve podlaže? Prah su pod mačem njegovim, k'o pljevu ih njegov luk raspršuje.
3 Ka viņš tiem dzenās pakaļ un neaiztikts iet ceļu, kur viņa kāja nebija gājusi?
Goni ih, napreduje pouzdano, noge mu se ceste ne dotiču.
4 Kas to ir darījis un pastrādājis? Tas, kas cilvēku ciltis aicinājis no iesākuma. Es Tas Kungs esmu tas pirmais un pie tiem pēcnākamiem Es vēl esmu tas pats.
Tko je to učinio i izvršio? Onaj koji odiskona zove naraštaje, ja, Jahve, koji sam prvi i bit ću ovaj isti s posljednjima!”
5 Salas to redzēja un bijājās, zemes gali drebēja; tie atnāca tuvu un piegāja klāt.
Otoci gledaju i strah ih obuzima, dršću krajevi zemaljski, oni se bliže i već su tu.
6 Viens palīdzēja otram un sacīja uz savu brāli: Esi stiprs!
Svatko pomaže svome drugu i bratu svom zbori: “Hrabro!”
7 Un kalējs drošināja sudrabkali, kas ar veseri gludina to, kas sit uz laktu, un sacīja par to taisīto darbu: Tas būs labs; pēc viņš to stiprināja ar naglām, lai nekust.
Ljevač bodri zlatara, onaj koji gladi čekićem bodri onog koji kuje na nakovnju. On govori o spajanju: “Dobro je”, i čavlima kip učvršćuje da se ne pomiče.
8 Bet tu, Israēl, Mans kalps, Jēkab, ko Es esmu izredzējis, Ābrahāma, Mana mīļā, dzimums,
Ti, Izraele, slugo moja, Jakove, kog sam izabrao, potomče Abrahama, mojega ljubimca!
9 Tu, ko Es esmu sagrābis no pasaules galiem un esmu aicinājis no viņas malām, un uz ko Es sacījis: Tu esi Mans kalps, tevi Es esmu izredzējis un tevi neesmu atmetis, -
Ti koga uzeh s krajeva zemlje i pozvah s rubova njenih, ti kome rekoh: “Ti si sluga moj, izabrao sam te i nisam te odbacio.”
10 Nebīsties, jo Es esmu ar tevi, neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs; Es tevi stiprināju, Es tev arī palīdzu, Es tevi arī turu ar Savas taisnības labo roku.
Ne boj se jer ja sam s tobom; ne obaziri se plaho jer ja sam Bog tvoj. Ja te krijepim i pomažem ti, podupirem te pobjedničkom desnicom.
11 Redzi, kaunā taps un par apsmieklu visi, kas pret tevi iedegās; iznīks un ies bojā tie ļaudis, kas ar tevi strīdās.
Gle, postidjet će se i smesti svi koji su na tebe bjesnjeli, bit će uništeni i propast će oni što se s tobom parbiše!
12 Tu tos meklēsi, bet tos neatradīsi; tie ļaudis, kas ar tevi strīdās, iznīks, un kas ar tevi karo, taps par nieku.
Tražit ćeš svoje protivnike, ali ih nećeš naći. Bit će uništeni, svedeni na ništa oni koji protiv tebe vojuju.
13 Jo Es Tas Kungs, tavs Dievs, satveru tavu labo roku, Es, kas uz tevi saku: Nebīsties, Es tev palīdzu.
Jer ja, Jahve, Bog tvoj, krijepim desnicu tvoju i kažem ti: “Ne boj se, ja ti pomažem.”
14 Nebīsties, tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ; Es tev palīdzu, saka Tas Kungs, un tavs Pestītājs ir Tas Svētais iekš Israēla.
Ne boj se, Jakove, crviću, Izraele, ličinko, ja sam pomoć tvoja - riječ je Jahvina - Svetac Izraelov tvoj je otkupitelj.
15 Redzi, Es tevi daru par asiem jauniem kuļamiem ratiem, kam asas naglas, tu kalnus sakulsi un satrieksi un darīsi pakalnus par pelavām.
Gle, činim te mlatilom oštrim, novim, dvostrukih zubaca; mlatit ćeš i satirati brda, u prah ćeš pretvoriti bregove.
16 Tu tos vētīsi, ka vējš tos aiznes un viesulis tos izkaisa. Bet tu priecāsies iekš Tā Kunga un lielīsies iekš Israēla svētā Dieva.
Vijat ćeš ih, vjetar će ih odnijeti, vihor će ih raspršiti. A ti ćeš kliktati u Jahvi, dičit ćeš se Svecem Izraelovim.
17 Tie bēdīgie un nabagi meklē ūdeni, un nav, viņu mēle kalst no tvīkšanas. Es Tas Kungs tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu.
Ubogi i bijedni vodu traže, a nje nema! Jezik im se osuši od žeđi. Ja, Jahve, njih ću uslišiti, ja, Bog Izraelov, ostavit' ih neću.
18 Es upes izlaidīšu no plikiem kalniem un avotus pašās ielejās; Es tuksnesi darīšu par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem.
U goleti bregova otvorit ću rijeke i posred dolova izvore. Pustinju ću pretvoriti u močvaru, a u vrela sušnu zemlju.
19 Es tuksnesī stādīšu ciedrus, akācijas un mirtes un eļļas kokus; Es sausā klajumā stādīšu priedes, egles un buksu kokus kopā.
Posadit ću u pustinji cedar, bagrem, mirtu i maslinu. Stepu ću pošumiti čempresom, brijestom i šimširom zajedno.
20 Lai tie redz un atzīst, apdomā un visi kopā saprot, ka Tā Kunga roka to ir darījusi, un tas Svētais iekš Israēla to ir radījis.
Nek' svi vide i nek' znaju, nek' promisle i nek' shvate: ruka Jahvina to učini, Svetac Izraelov stvori sve.
21 Nesiet šurp savas tiesas lietas, saka Tas Kungs, atnesiet, ar ko jūs savu taisnību varat pierādīt, saka Jēkaba ķēniņš.
“Iznesite svoj spor, kaže Jahve, predočite dokaze, kaže kralj Jakovljev.
22 Lai nāk un mums sludina tās lietas, kas vēl notiks. Stāstiet tās pirmās lietas, kas ir bijušas, ka mēs tās savā sirdī ievērojam un zinām viņu galu, vai sludinājiet mums tās nākamās lietas.
Nek' pristupe i nek' nam objave ono što će se zbiti. TÓa što su nam otkrili o onom što bijaše, što se ispunilo, da o tom mislimo? Il' objavite što će biti, da doznamo ono što dolazi.
23 Stāstiet tās zīmes, kas vēl būs, ka atzīstam, jūs esam dievus. Un dariet ko darīdami, vai labu, vai ļaunu, tad saskatīsimies un to kopā redzēsim.
Otkrijte nam što će se poslije zbiti, i poznat ćemo da ste bogovi. Učinite nešto, dobro ili zlo, da se začudimo i prepadnemo zajedno.
24 Redzi, jūs neesat nekas, un jūsu darbs nav it nekas; negantība ir, pēc jums kārot.
Ali vi niste ništa i djela su vam ništavna, gnusan je koji vas izabere.”
25 Es to pamodināju no ziemeļa puses, un viņš nāk no saules lēkšanas, kas piesauc Manu vārdu; viņš ies pār valdniekiem kā pār dubļiem, un kā podnieks min mālus.
Podigoh ga sa sjevera da dođe, zazvah ga po imenu s istoka. Kao blato gazio je namjesnike, kao što po glini lončar gazi.
26 Kas to stāstījis no iesākuma, ka mēs to zinātu, jeb pagājušos laikos, ka mēs sacītu: Taisnība? Bet neviena nav, kas to stāstījis, un neviena, kas ko labu sludinājis, un neviena, kas no jums būtu dzirdējis vārdus.
Tko je to odiskona objavio da bismo znali, unaprijed prorekao da bismo rekli: istina je? Ali nikog nema tko bi objavio, niti koga da bi navijestio, niti koga da čuje riječi vaše.
27 Es tas pirmais saku uz Ciānu: Redzi, te tas ir! - un uz Jeruzālemi: Es došu prieka vēstnesi.
Ja prvi rekoh Sionu: “Gle, evo ih”; prvi Jeruzalemu poslah glasnika vijesti radosne.
28 Un Es skatos, bet tur nav neviena, un viņu starpā tur nav padoma devēja, ka Es tos vaicātu un tie dotu atbildi.
Gledao sam, ali ne bješe nikoga, ni jednoga od njih da savjet dade, da ih pitam i da odgovore.
29 Redzi, tie visi nav nekas, viņu darbi nav it nekas, viņu lietās bildes ir tukšs vējš.
Svi zajedno ništa su, ništavna su djela njihova, vjetar i ispraznost njihovi kipovi.
