Psalmi 144

1 Dāvida dziesma. Slavēts lai ir Tas Kungs, mans patvērums, kas manām rokām māca kauties, un maniem pirkstiem karot,

Davidova. Blagoslovljen bodi Gospod, skala moja, kateri uči boj roke moje, prste moje vojsko;

2 Mans žēlotājs un mana stiprā pils, mans patvērums un mans izglābējs, manas priekšturamās bruņas, uz ko es paļaujos, kas manus ļaudis man dara paklausīgus.

Milost moja in grad moj; višava moja in rešitelj moj: pomočnik, ščit moj, do katerega pribegam, ki mi podložno dela ljudstvo moje.

3 Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu lieci vērā?

Gospod, kaj je človek, da ga spoznaš, sin umrjoči, da se zmeniš zanj?

4 Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet.

Človek je podoben ničemurnosti, dnevi njegovi so kakor mimo gredočega senca.

5 Kungs, nolaid Savas debesis un kāp zemē, aizskar kalnus, ka tie kūp.

Gospod, nagni nebesa svoja ter stopi dol; dotakni so tistih gorâ, in kadé se naj.

6 Met zibeņus un izkaisi tos, šaudi Savas bultas un izbiedē tos.

Strelo zaženi in razkropi jih; proži pušice svoje in izbegaj jih.

7 Izstiep Savas rokas no augstības, atpestī mani un izglāb mani no lieliem ūdeņiem, no svešinieku rokas!

Iztegni roko svojo z višave; reši me in otmi me iz mnogih vodâ, iz tujcev roke.

8 Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka.

Njih usta govoré nično, in njih desnica je krivičnosti desnica.

9 Ak Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu, es Tev dziedāšu ar desmit stīgu koklēm.

Bog, novo pesem bodem ti pel; na deseterostrunje bodem ti prepeval.

10 Tu ķēniņiem dod pestīšanu, un izglābi Savu kalpu Dāvidu no nikna zobena.

Tebi, ki daješ blaginjo kraljem, otimaš Davida, hlapca svojega, od hudobnega meča.

11 Izglābi mani un atpestī mani no svešinieku rokas, kas ar savu muti melus runā, un viņu labā roka ir viltus roka;

Réši me in otmi me iz tujcev roke, katerih usta govoré nično, in njih desnica je krivičnosti desnica.

12 Ka mūsu dēli uzaug savā jaunībā kā stādi, mūsu meitas kā izcirsti stūra pīlāri pils namos.

Da bodo sinovi naši kakor rastline dobro zrejene v nežni dobi svoji, in hčere naše kakor vogelni kameni obdelani v svetišči.

13 Ka mūsu klētis ir pilnas un izdod visādu mantu, ka mūsu ganāmie pulki pa tūkstošiem vedās un pa simts tūkstošiem mūsu laidaros;

Žitnice naše polne naj dajo obilen živež; naše ovce naj tisočero rodévajo, tisočkrat naj bodo pomnožene v stajah naših.

14 Ka mūsu liellopi augļojās, un ka postīšanas, laupīšanas, vaidēšanas nav pa mūsu ielām.

In voli naši predebeli; nič napada, nič izpada, in tožbe naj ne bode v ulicah naših.

15 Svētīga tā tauta, kam tā klājās, svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu.

Blagor onemu ljudstvu, kateremu se tako godi; blagor ljudstvu, kogar Bog je Gospod.