Psalmi 56

1 Dāvida sirds dziesma dziedātāju vadonim, pēc: „mēmais balodis svešumā“; kad Fīlisti Gatā viņu bija saņēmuši. Apžēlojies par mani, ak Dievs, jo cilvēki mani grib aprīt; cauru dienu pretinieks mani apbēdina.

Dem Vorsänger. «Von der stummen Taube unter den Fremden.» Eine Denkschrift Davids; als ihn die Philister ergriffen zu Gat. O Gott, sei mir gnädig; denn es schnaubt ein Mensch wider mich, immerfort bekriegt und bedrängt er mich!

2 Mani ienaidnieki cauru dienu mani grib aprīt, jo daudz ir, kas man pretī stāv lepnībā.

Meine Widersacher schnauben den ganzen Tag, ja viele Hohe streiten wider mich.

3 Baiļu dienā es uz Tevi paļaujos.

Wenn mir angst ist, vertraue ich auf dich!

4 Iekš Dieva es slavēšu Viņa vārdu, es paļaušos uz Dievu un nebīšos; ko miesa man darīs?

In Gott will ich rühmen sein Wort; auf Gott vertraue ich und habe keine Furcht; was kann Fleisch mir antun?

5 Cauru dienu tie pārgroza manus vārdus, visas viņu domas pret mani ir uz ļaunu.

Täglich lauern sie auf meine Worte, auf mein Unglück gehen alle ihre Gedanken;

6 Tie turas kopā un glūn, tie apsargā manas pēdas, tā kā kas pēc manas dvēseles tīko.

sie rotten sich zusammen, lauschen im Verborgenen, beobachten meine Tritte und lauern auf mein Leben.

7 Vai tad tie ar tādu netaisnību izglābsies? Gāz zemē, ak Dievs, tos ļaudis iekš dusmības!

Sollten sie bei ihrer Bosheit entrinnen? O Gott, stürze die Völker im Zorn!

8 Tu skaiti manas bēgšanas, saņem traukā manas asaras; vai tās nav Tavā grāmatā?

Du zählst, wie oft ich fliehen muß; sammle meine Tränen in deinen Schlauch! Stehen sie nicht in deinem Buch?

9 Tad mani ienaidnieki griezīsies atpakaļ tai dienā, kad es saukšu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani.

Am Tage, da ich rufe, weichen meine Feinde zurück; das weiß ich, daß Gott für mich ist.

10 Iekš Dieva es slavēšu to vārdu, iekš Tā Kunga es slavēšu to vārdu.

In Gott will ich rühmen das Wort, im HERRN will ich rühmen das Wort;

11 Es paļaujos uz Dievu, es nebīšos; ko cilvēki man var darīt?

auf Gott vertraue ich und habe keine Furcht; was kann ein Mensch mir antun?

12 Tev, Dievs, es esmu apsolījies, Tev es maksāšu pateicības upurus.

Die Gelübde, die ich dir, o Gott, gelobt, liegen auf mir; ich will dir Dankopfer bezahlen!

13 Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, ir manu dvēseli no slīdēšanas, ka es priekš Dieva vaiga staigāju dzīvības gaismā.

Denn hast du nicht meine Seele vom Tode errettet, meine Füße vom Gleiten, damit ich vor Gottes Angesicht wandle im Lichte des Lebens?