< Job 10 >

1 Mi alma es cortada en mi vida: por tanto yo soltaré mi queja sobre mí, y hablaré con amargura de mi alma.
Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
2 Diré a Dios: No me condenes: házme entender por qué pleitéas conmigo.
Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
3 ¿Parécete bien que oprimas, y que deseches la obra de tus manos, y que favorezcas el consejo de los impíos?
Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
4 ¿Tienes tú ojos de carne? ¿ves tú como el hombre?
Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
5 ¿Tus días son como los días del hombre? ¿tus años son como los tiempos humanos,
Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
6 Que inquieras mi iniquidad, y busques mi pecado?
Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
7 Sobre saber tú que yo no soy impío: y que no hay quien de tu mano libre.
Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
8 Tus manos me formaron, y me hicieron todo al derredor: ¿y hásme de deshacer?
Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
9 Acuérdate ahora que como a lodo me hiciste: ¿y hásme de tornar en polvo?
Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
10 ¿No me fundiste como leche, y como un queso me cuajaste?
Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
11 Vestísteme de piel y carne, y cubrísteme de huesos y nervios.
Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
12 Vida y misericordia hiciste conmigo; y tu visitación guardó mi espíritu.
Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
13 Y estas cosas tienes guardadas en tu corazón: yo sé que esto está cerca de ti.
Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
14 Si yo pequé acecharme has tú, y no me limpiarás de mi iniquidad.
Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
15 Si fuere malo; ¡ay de mí! y si fuere justo, no levantaré mi cabeza, harto de deshonra, y de verme afligido.
Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
16 Y vas creciendo, cazándome como león: tornando, y haciendo en mí maravillas:
Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
17 Renovando tus llagas contra mi, y aumentando conmigo tu furor, remudándose sobre mí ejércitos.
Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
18 ¿Por qué me sacaste del vientre? Muriera yo, y no me vieran ojos.
Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
19 Fuera, como si nunca hubiera sido, llevado desde el vientre a la sepultura.
Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
20 ¿Mis días no son una poca cosa? cesa pues, y déjame, para que me esfuerce un poco,
Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
21 Antes que vaya, para no volver, a la tierra de tinieblas y de sombra de muerte:
Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
22 Tierra de oscuridad y tenebrosa sombra de muerte, donde no hay orden; y que resplandece como la misma oscuridad.
Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.

< Job 10 >